Padomjugrāmata - grāmatas elektroniski

Imperiālisms: notikumi, fakti, dokumenti

Nikolajs Jakovļevs. CIP pret PSRS.
(1983)

saturs:
Nepieciešamais paskaidrojums
Karš pēc kara
No SDP līdz CIP
«Kungu klubs» un zinātne
CIP: «psiholoģiskā kara» cīņu arēna
Apkoposim rezultātus: vecais jaunajā

Lejuplādēt e-grāmatas fb2

"Mēģinājums objektīvi analizēt mūsdienu Rietumu speciālo dienestu darbību saduras ar lielām grūtībām. Analizētājs un stāstītājs laužas cauri džungļiem, bieži vien nonāk strupceļā, bet reizēm ierauga īstas vilku bedres. Šīm grūtībām ir konceptuāls raksturs, un tās saistītas ar faktu meklēšanu un atlasi. Lai gan aplūkojamais objekts neapšaubāmi eksistē patstāvīgi un brīžiem tam ir pašam savi virzītājspēki, speciālo dienestu darbs galu galā nav nekas vairāk kā attiecīgo valdību politikas turpināšana ar citiem līdzekļiem. Tomēr daudzos gadijumos šim darbam piemīt tāds raksturs, ka šīs valdības oficiāli un ārēji pārliecinoši kratās no tā vaļā. Jau šī iemesla dēļ vien, nemaz nerunājot par tīri saprotamu slepenību, ir jūtams faktu trūkums, taču tie, kā zināms, analizētājam nepieciešami kā gaiss. Burtiski vai jāsmok nost. Vēl vairāk — jāieelpo saindētas atmosfēras miasmi, jo laikam gan nevienā citā Rietumu valdību darbības sfērā tik bieži neķeras pie dezinformācijas.
Taču ielauzties šajā sfērā ir vitāli nepieciešams. Pilnīgi neiespējami izprast mūsdienu pasauli, atstājot bez ievērības speciālo dienestu, šajā gadījumā ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes darbību, kas skārusi visu cilvēci. Tas nebūt nav pārspīlējums."

"Solžeņicina personā CIP ieguvusi uzticamu sulaini. Visa Solžeņicina nabadzīgā ideoloģiskā bagāža apbrīnojami līdzīga visnodrāztākajai Rietumu pretpadomju propagandas klišejai. Neraugoties uz neaptveramajām pretenzijām, viņš ir tikai antikomunistisko doktrīnu popularizētājs, turklāt savā centībā nepūlas pat tās pārstrādāt, bet plaģiē. Solžeņicina galvenais «darbs» — izdaudzinātais «Gulaga arhipelāgs».... Solžeņicina rīcība izraisīja loģiskas sekas — viņš tika izraidīts no Padomju Savienības pie tiem, kas viņu uzturēja.
...Aizokeāna antikomunīsma teorētiķi visu nelaimi saskatījuši apstāklī, ka atkritējiem ir pietiekami daudz spriedelējumu «pret», bet nav nemaz «par», tas ir, nav pozitīvas programmas. Te nu mēs esam nonākuši pie galvenā — bēdīgi slavenā jautājuma par «cilvēka tiesībām». Iespējams, ka tie, kas drīz vien sāka murkšķēt par «cilvēka tiesībām», agrāk pat nebija dzirdējuši tādus vārdus, bet viņiem ātri vien ieskaidroja, kas un kā. Pats termins «cīnītājs par cilvēka tiesībām» taču būs «pašizpaušanās līdzeklis», bet «kustība par cilvēka tiesībām — patiesa politiska opozīcija». Svarīgākais — būs vieglāk organizēt atbalstu no Rietumiem, neatkārtosies tāds stāvoklis, kad, piemēram, ANO ģenerālsekretārs U Tans atsakās izskatīt dažādus viņam adresētus aicinājumus, atsaucoties uz to, ka rakšt!« tāji nevienu nepārstāvot.
Kad citādi domājošie Padomju Savienībā būs bruņojušies ar «cilvēka tiesību» lozungu, tad daudz kas vienkāršosies. Tas pats niknais «disidentu» kritiķis Feifers mudina: «Mēs visi esam par disidentiem... Lai viņiem palīdzētu, brauciet uz Krieviju, ja tas iespējams, un noskaidrojiet, kādu pakalpojumu jūs varētu viņiem izdarīt tur, vai arī atrodiet kādu iespēju sniegt viņiem palīdzību Rietumos.» Tiesa, viņš tūlīt arī brīdina: «Diez vai disidenti pēc tā, ko pieredzējuši, būs svēti.» Citiem vārdiem sakot, lai kā ari šie cilvēki tiktu pārkaldināti par «tiesību aizstāvjiem», draņķi vien viņi paliks. Taču cita cilvēku materiāla Rietumiem Padomju Savienībā nav. Lai cik bēdīgi, jāstrādā ar to pašu. Atbilstoša stratēģija tika izstrādāta. Vajadzēja to īstenot, sameklējot vajadzīgos izpildītājus pašā Padomju Savienībā.
Mūsu valsts vēsturē atklājusies likumsakarība: jebkurš, kas uzstājas pret padomju varu, neizbēgami meklē palīdzību pie komunisma ienaidniekiem aiz padomju robežām. Tas ir saprotams — tautas valstī, kuru tauta izveidojusi tautai, viņi nevar sev atrast atbalstu. Tā bija pirmajos mūsu valsts pastāvēšanas gados, kad padomju varas pretinieki aicināja palīgā interventu armijas. Tā bija ari vēlāk. Kā beidzās bruņotie iebrukumi, ir labi zināms, un ari pie tagadējā spēku samēra pasaulē imperiālisms necenšas ar savu pieri atkārtot rūgto mācību.
Vēsture mums norāda vēl vienu likumsakarību: Lielā Oktobra idejām, uz kurām pamatojas Padomju valsts, mūsu ienaidnieki mēģinājuši pretstatīt kaut kādus «demokrātiskos» lozungus, kuros neizbēgami ietilpa «cilvēka tiesības». Retorika sakarā ar «cilvēka tiesībām» padomju varas pretiniekiem bija vajadzīga tikai tādēļ, lai mēģinātu graut masu atbalstu boļševikiem. Tāda pati loma ir tagadējiem «disidentu» spriedelējumiem. Pats dīvainākais, ka viņus aizstāv Solžeņicins, ko pat Rietumu ideologi kvalificējuši kā autoritārisma piekritēju, un Saharovs, kas domā un runā tikai par tehnokrātiju. Interesanti ir arī tas, ka Solžeņicins un daudzi citi izdaudzinātie atkritēji nav spējuši (vai nav gribējuši?) atteikties no ģimenes tradīcijām. Viņi cēlušies no buržuāziskām ģimenēm, kas pirms revolūcijas bijušas ļoti bagātas. Solžeņicins savās grāmatās skaļi apraud vecāku zaudētās tiesības uz lielo mantību. Nav nekādu šaubu, ka visi viņi pārņēmuši garīgo stafeti no tiem, kuri 1917, gadā, turēdamies pie sava īpašuma, stāvēja ceļā revolūcijai. Ir saprotams, ka viņu domas un vēlmes tuvas un skaidras tiem, kuri ir pie varas kapitāla pasaulē."



"Saharovs apsveica reakciju, lai kur ari tā pasaulē paceltu galvu, viņš jūsmoja, piemēram, par Pinočeta kliķes asiņaino nākšanu pie varas Čilē. Un tajā pašā laikā neslēpa savu naidu pret demokrātijas un miera spēku uzvarām. Vajadzēja tikai Vjetnamas tautai uzvarēt ilgajā un smagajā karā pret amerikāņu imperiālismu, lai Saharovs 1975. gada rudenī uzbruktu Vašingtonai ar rūgtiem pārmetumiem. Viņš raksta: «Uzskatu, ka šo traģisko notikumu attīstību (tas ir, vjetnamiešu tautas uzvaru. — Aut.) varēja novērst, ja Savienotās Valstis militārajā, bet it īpaši politiskajā ziņā būtu rīkojušās enerģiskāk. Politisks spiediens uz PSRS, lai tā pārtrauktu piegādāt ieročus Ziemel- vjetnamai, lielu ekspedīcijas spēku, to skaitā ANO spēku ātra nosūtīšana, efektīvāka ekonomiskā palīdzība, citu Āzijas un Eiropas valstu iesaistīšana — tas viss būtu varējis ietekmēt notikumu gaitu.» Viņam par maz, ka ASV raidīja pret vjetnamiešu tautu 600 tūkstošus karavīru, nogalināja daudzus simtus tūkstošu mierīgo iedzīvotāju, izpostīja brīnišķīgu zemi! Kādam gan jābūt Saharova naidam pret sociālismu, ja viņš, ne aci nepamirkšķinādams, raksta šos kanibālistiskos vārdus.
Garīgais atkritējs, provokators Saharovs, veikdams graujošo darbību, jau sen sev padarījis par savas tautas un valsts nodevēju."


«DARBA BALSS» e-grāmatu izdevniecība
№ 410, Riga, 2015