Padomjugrāmata - grāmatas elektroniski

Arkādijs Vasiļjevs
Pulksten vienos, Jūsu Ekselence…

Romāns
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1973
*
AUTORA IEVADVARDI

Biju iecerējis grāmatu par to padomju cilvēku varo­nību, kuri Lielā Tēvijas kara laikā ienaidnieka aizmugurē izpildīja grūtos izlūka pienākumus. Iepazīdamies ar rūpīgi glabātajiem arhīvu materiāliem, uzzināju, ka lielais vai­rums mūsu izlūku bijuši komunisti, ka viņiem izdevies iekļūt daudzās fašistu valsts iestādēs, organizācijās, izlū­košanas un pretizlūkošanas orgānos un, ik mirkli riskējot ar dzīvību, iegūt ļoti vērtīgas ziņas un veikt arī citu vaja­dzīgu darbu. Nav divu domu, ka viņi palīdzējuši tuvināt uzvaru pār spēcīgo ienaidnieku un saglabājuši dzīvību daudziem tūkstošiem padomju cilvēku.
Es nebiju pārsteigts, kad man pateica, ka mūsu izlūki iekļuvuši arī tā dēvētās «Krievijas atbrīvošanas armijas» («KAA») štābā, — šo armiju pēc Hitlera rīkojuma bija iz­veidojis Vlasovs.
Spriežot pēc izlūkošanas ziņām, kas regulāri pienāca Maskavā no nodevēja Vlasova štāba, mūsu izlūku grupas vadītājs ir bijis cilvēks ar izcilu savaldību, gudrs, vērīgs un drosmīgs. Liels bija mans prieks, kad uzzināju, ka iz­lūks ir dzīvs un ar viņu var iepazīties.
Mēs sadraudzējāmies.
Izpildot izlūka lūgumu, saukšu viņu izdomātā vārdā — par Andreju Mihailoviču Martinovu. Viņam jau rit septiņ­desmit pirmais gads. Tāds vecums, kā viņš pats smaidī­ams sacīja, čekistu vidū ir retums.
Andrejs Mihailovičs pastāstīja daudz interesanta. Izrā­dījās, ka viņš strādājis vēl kopā ar Fēliksu Dzeržinski. No viņa uzzināju, ka vairākas personas, kas bijušas Vācijā tuvas Vlasovam, pilsoņu kara gados piedalījušās kontrrevolucionārās sazvērestībās un dumpjos. Ar vienu no viņiem, ar Blagoveščenski, padomju varas pirmajos gados nācās sastapties arī man pašam. Par sevi Andrejs Mihailovičs stāstīja ļoti atturīgi — katrs vārds bija jāizvelk gluži kā ar knaiblēm.
— Nedusmojiet, — Andrejs Mihailovičs taisnojās. — Mēs, čekisti, neprotam un arī nemīlam stāstīt par sevi. Savu darbu mēs uzskatām par pavisam parastu, gluži da­bisku, ikdienišķu. Esi saņēmis uzdevumu — izpildi, un tas ir viss. Tev tas jāizpilda. Taču pats grūtākais, es pat būtu sacījis — pats traģiskākais, laikam ir tas, ka padomju izlūkam jāuzdodas par savas Dzimtenes, savas tautas ienaid­nieku, ka jāredz, ar kādu naidu un nicinājumu uz tevi skatās padomju cilvēki, bet tev nav iespējams, nav tiesību pateikt, ka arī tu esi padomju cilvēks. Pat nezinu, kā to izturēju!
Andrejs Mihailovičs arī pierunāja mani pastāstīt par vlasoviešiem, paskaidrodams, ka patlaban prelpadomju ap­rindas ārzemēs, mūsu ideoloģiskie pretinieki, cenšas iztēlot Vlasovu pavisam citādā gaismā un pat vāc naudu, lai uzceltu pieminekli Vlasovam — šim gluži parastajam no­devējam, kas starp citiem Dzimtenes nodevējiem izcēlās tikai ar ārkārtīgi verdzisku iztapību hitleriešiem.
Mana stāsta ietvari kļuva plašāki. Iznāca ne tikai ro­māns par izlūkiem — īstiem padomju cilvēkiem, komunis­tiem, bet arī par tiem, kuri mūsu Dzimtenes pašā grūtā­kajā brīdī nodeva savu tautu.
Romāna pamatā likti patiesi vēsturiski fakti un neizdo­mātu cilvēku likteņi. Grozīts tikai galvenā varoņa uzvārds. Pirmajā grāmatā viņš ir Andrejs Mihailovičs Martinovs bet otrajā — Vlasova štābā — Pāvels Mihailovičs Ņikandrovs.

*
Lejuplādēt e-grāmatas fb2
*