Padomjugrāmata - grāmatas elektroniski

Fridrichs Engelss
Ludvigs Feierbachs un klasiskās vācu filozofijas gals
1885
+
K. MARKSS. TEZES PAR FEIERBACHU. 1845
*

Lejuplādēt e-grāmatas fb2


K. MARKSS. TEZES PAR FEIERBACHU. 1845
I
Visa līdzšinējā materiālisma — ieskaitot arī Feierbacha materiālismu — galvenais trūkums ir tas, ka priekšmetu, īstenību, jutekliskutnu aplūko tikai kā objektu vai vērojumu, bet ne kā cilvēka juteklisku darbību, praksi, ne subjektivi. Tādēļ notika, ka darbības pusi pretstatā materiālismam attīstīja ideālisms, bet tikai abstrakti, jo ideālisms, protams, reālo, juteklisko darbību kā tādu nepazīst. Feierbachs grib pētīt jutekliskus objektus, kas patiesi atšķirtos no tikai domātiem objektiem, bet viņš pašu cilvēku darbību neuzlūko kā priekšmetisku darbību. Tāpēc «Kristiānismā būtībā» par īsti cilvēcisku viņš atzīst tikai teorētisku darbību, turpretim praksi viņš aplūko un rāda tikai tās netīri judeiskā izpausmes veidā. Tāpēc viņš neizprot «revolucionārās», «praktiski kritiskās» darbības nozīmi.
II
Jautājums par to, vai cilvēku domāšanai piemīt priekšmetisks patiesīgums, — nepavisam nav teorijas jautājums, bet gan prakses jautājums. Praksē cilvēkam jāpierāda savas domāšanas patiesīgums, t. i., domāšanas īstenīgums un spēks, tās šaipusība. Strīds par domāšanas īstenīgumu vai neīstenīgumu, ja tā izolējas no prakses, ir tīri scholastisks jautājums.
III
Materiālistiskā mācība par to, ka cilvēki ir apstākļu un audzināšanas produkts, ka pārveidoti cilvēki tātad ir citu apstākļu un pārveidotas audzināšanas produkts — šī mācība aizmirst, ka apstākļus taču pārveido paši cilvēki un ka audzinātājs pats jāaudzina. Tāpēc tā spiesta dalīt sabiedrību divās daļās, no kurām viena paceļas pāri sabiedrībai (piem., Roberta Ouena uzskati).
Apstākļu maiņas un cilvēku darbības sakrišanu var aplūkot un racionāli izprast vienīgi kā revolucionāru praksi.
IV
Feierbachs sāk ar reliģiskās pašatsvešināšanās (Selbstentfremdung) faktu, kas pasauli sadala divās daļās: reliģiskā, iedomātā pasaulē un īstenības pasaulē. Par savu uzdevumu viņš uzskata reliģisko pasauli reducēt uz tās pasaulīgo pamatu. Viņš nepamana, ka, paveicot šo darbu, galvenais darbs vēl paliek nepadarīts. Proti, fakts, ka pasaulīgais pamats atdalās pats no sevis un izveido sev patstāvīgu valsti padebešos, taču izskaidrojams vienīgi ar to, ka šis pasaulīgais pamats ir pats sevī saplosīts, atrodas pats ar sevi pretrunā. Tātad vispirms pats šis pamats jāsaprot tā iekšējā pretrunā un pēc tam tas praktiski jārevolucionizē, novēršot šo pretrunu. Tātad, piemēram, pēc tam kad pasaulīgo ģimeni esam atklājuši kā svētās ģimenes noslēpumu, pasaulīgā ģimene vēl pati teorētiski jākritizē un praktiski revolucionāri jāpārveido.
V
Neapmierināts ar abstrakto domāšanu, Feierbachs apelē pie jutekliskā vērojuma; bet viņš juteklību neaplūko kā praktisku, cilvēciski juteklisku darbību.
VI
Feierbachs reliģijas būtību reducē uz cilvēka būtību. Bet cilvēka būtība nav kaut kas abstrakts, kas piemistu atsevišķam individam. Savā īstenībā tā ir sabiedrisko attiecību kopums.
Tā kā Feierbachs nenodarbojas ar šās īstenās būtības kritiku, tad viņš ir spiests:
1. abstrahēties no vēstures gaitas, aplūkot reliģiskās jūtas (Gemüt) nošķirti un pieņemt abstrakta — izolēta — cilvēciska indivīda eksistenci;
2. tāpēc viņa rādīto cilvēka būtību var saprast tikai kā «sugu», kā iekšēju, mēmu vispārību, kas daudzos individus saista tikai dabiskām saitēm.
VII
Tāpēc Feierbachs neredz, ka «reliģiskās jūtas» pašas ir sabiedrisks produkts un ka abstraktais individs, ko viņš analizē, patiesībā pieder noteiktai sabiedrības formai.
VIII
Sabiedriskā dzīve savā būtībā ir praktiska. Visas mistērijas, kas teoriju noved misticismā, savu racionālo atrisinājumu gūst cilvēku praksē un šās prakses izpratnē.
IX
Visaugstākais, ko spēj sasniegt vērojošais materiālisms, t. i., tāds materiālisms, kas juteklību neizprot kā praktisku darbību, — ir atsevišķu individu vērojums «pilsoniskā sabiedrībā».
X
Vecā materiālisma viedoklis ir «pilsoniskā» sabiedrība; jaunā materiālisma viedoklis — cilvēciskā sabiedrība jeb sabiedriskotā cilvēce.
XI
Filozofi pasauli ir tikai dažādi izskaidrojusi, bet lieta ir tā, ka vajag to pārveidot.

Tezes K. Markss sarakstījis 1845. gada pavasari.
Pirmoreiz tās publicējis F. Engelss 1888. gadā kā pielikumu sava darba «Ludvigs Feierbachs» atsevišķajam izdevumam.

«DARBA BALSS» e-grāmatu izdevniecība
№ 05, Riga, 2015