Padomjugrāmata - grāmatas elektroniski

P. BIRKERTS
“КО TAUTA SAKA PAR BAZNĪCU UN MĀCĪTĀJIEM"
RIGА 1927
IZDEVNIECĪBAS P./S. «NĀKOTNES KUĻTURA»

SATURS:
Ievads
1. Debesu kalpi ka strādnieku kakla kungi
2. Mācītāju rupjība un nabadzīgo ļaužu nicināšana
3. Dieva kalpi kā kņutas kalpi
4. Mācītāju aprobežotība un tumsonība
5. Baznīca pret tautas izglītību
6. Kristīgie gani — dereti gani
7. Nešķīsta valoda uz ,,svetam“ lūpām.
8. „Svētie tēvi“ lūdz dievu un krāpj
9. Draudzes gani taisa svētus brīnumus un māna tautu
10. Dieva kalpi kā piķa dūža pielūdzēji
11. „Svētie tēvi“ kā kārumnieki un rijēji
12. Kristus kalpi pielūdz rubli un ģērē tautu
13. Kristus kalpi ar divām sejām
14. Baznīckungi pie zagšanas
15. Kristus kalpi ka šņabja pudeles pielūdzēji
16. Mācītāji kā nešķlsteļi un laulības pārkāpēji
17. Mācītāju tikumība un ,,godība“ tautas novērtējumā

"Cīņā starp apspiestajiem um apspiedējiem, starp izsūktajiem un izsūcējiem reliģijai un baznīcai vienmēr ir piederējusi redzama vieta, pie kam reliģija un baznīca gadu simteņu garā gaitā vienmēr ir bijusi ar „šīs zemes varenajiem" un kungiem pret nabagajiem un izsūktajiem. Viduslaiku reliģijai un baznīcai piederēja lielas pasaulīgas bagatības un līdz ar to arī liela vara. Tad viņa savus pretiniekus nostrādāja ar lielu nežēlību un cietsirdību. Simti un tūkstoši tika cietumos smacēti un spīdzināti, simti un tūkstoši tika uz uguns sārtiem sadedzināti. Veselas pilsētas un veselas provinces tika vārda tiešā nozīmē asinīs noslīcinātas. Kristus „mīlestība" gāja ar uguni, zobenu un asins plūdiem. Kristus mīlestības un tikumības sludinātāji bij varmākas, bezgoži un netikļi.
Tagad reliģijas un baznīcas vara ir mazinājusies. Tagad reliģija un baznīca ir pieskaņojusies buržuāzijas vajadzībām un palikusi par pēdējās cīņas ieroci pret strādniecību un tautas zemākiem slāņiem. Tikai tagad reliģija un baznīca vairs nenāk ar tik rupju varu, kā Viduslaikos, bet gan ar izsmalcinātākiem un toties viltīgākiem līdzekļiem. Piem., ņemsim tagadējo pēckara laikmetu Latvijā. Tautas plašās masas ir kara izmocītas un nogurušas. Pārtrauktā saimnieciskā un kulturālā dzīve sāk pamazām atjaunoties. Nostiprinās arī atkal mūsu buržuāzijā, kurai ne visai patīk Latvijas demokrātiskā iekārta un strādniecības jau tā ne visai plašās tiesības. Sataustījusi kaut cik jau cietu pamatu zem kājām, Latvijas buržuāzijā uz rāviena uzsāk cīņu ar Latvijas strādniecību, un te viņai palīgā steidzas reliģija un baznīca. Kas gan nebūs novērojis visas šīs reliģiskās „meklēšanas", nacionālo reliģiju dibināšanas („dievturu draudze"), pastāvošās reliģijas reformēšanas (Zanders) u. t.t. Reliģija un baznīca te nāk ar visādiem skanīgiem motiviem un lozungiem: jāglābjot sabiedrība no pagrimšanas un izvirtības, jāsargājot dvēseles no zinātniskās „mechanizacijas", jānesot ideālisms jaunātnē u. t. t., u. t. t.
Sevišķi ētisko jeb tikumisko pusi uzsver mūsu tagadējie reliģiskie murgotāji. Reliģija darot cilvēku cēlu, tikumīgu, pieklājīgu, bruņiniecisku, ideālisma apgarotu. Vai tiešām tas tā? Ja reliģija sev līdzi nestu visas šīs etisKās vērtības, tad taču ar šīm vērtībām, kā īstiem briljantiem, vajag mirdzēt pašiem reliģijas priekšstāvjiem un priesteriem - mācītājiem. Viņi taču reliģijā peld kā zivis ūdenī. Bet vai reliģijas priekšstāvji tādi ir bijuši un ir! Vēstures lapas gan dod pavisam citādu atbildi. Citādu atbildi dod ari tautas atmiņa, tautas novērojumi un vērtējumi. Viņi ir uzglabājušies folklorā jeb tautas ideoloģijā („tautas gara mantās"). Bet „tautas balss ir dieva balss", saka tautas sakāmvārds. Labi. Tad ļausim ari runāt šij tautas balsij. Klausīsimies un vērosim, ko viņa saka par Latvijas baznīcu un mācītājiem, šiem reliģijas priesteriem, izteicējiem un dzīvē izvedējiem.
Galvenais un plašākais materiāls, ko te izmantojam, ir tau tas anekdotes. Tautas anekdote ir mazs, koncentrēts (kodolīgs) nostāstiņš, kas tautā tiek stāstīts itkā reāls jeb patiess notikums, un kura valdošais un noslēdzošais elements ir komiskais (kāds joks, asprātība, divdomība, pārpratums u. t. t. ).
Nav jādomā, ka tautas anekdotes ir tikai izdomāti un pafantazēti nieki. Nebūt nē! Visām tautas anekdotēm ir reāls pamats, šis realais pamats ir kāds patiess notikums, kas sava jocīgā rakstura dēļ ir ceļojis no mutes mutē. šinī ceļošanas gaitā nostāstiņam šis un tas tiek gan pielikts, gan atņemts (anekdote tiek noapaļota), bet īstenības pamats tomēr allaž vien vēl saskatāms. Ka anekdotes tiešām tā cēlušās, un ka viņas raksturo īstenību, to pierāda, piem., vecā Jelgavas draudzes mācītāja Konrādija anekdotes. Dažu labu nostāstiņu, kas tagad cirkulē kā anekdote, nācies dzirdēt no Konrādija mutes arī šo rindiņu autoram un viņa piederīgiem. šo to atkal stāstījuši paziņas par Konrādija savādībām, dēkām, piedzīvojumiem, izturēšanos, sprediķiem u. t. t. Daudzām Konrādija anekdotēm vēl sadzīsim pirmās pēdas, pirmavotus, t. i. sastapsim vecākus cilvēkus, kuri šīs anekdotes atstāstīs kā faktus. Bet ja Konrādija anekdotēs šis īstenības elements ir tik redzams un sataustāms, kāds pamats tad mums šo īstenības elementu apšaubīt citās anekdotēs par baznīcu un mācītājiem? Ar to es, zināms, nebūt negribu teikt, ka anekdotes būtu patiesas no viena gala līdz otram. Es runāju tikai par īstenības elementiem anekdotēs, par īstenības sakni.
Ar saviem īstenības elementiem tautas anekdotes dod interesantu bildi par daudzām parādībām tautas dzīvē. Te mēs ņemam tikai tās anekdotes, kas raksturo Latvijas baznīcu un mācītāju „tikumus". Aina diezgan vispusīga."

Lejuplādēt e-grāmatas fb2

«DARBA BALSS»
e-grāmatu izdevniecība
darbabalss.eu
№ 408
Riga, 2015