Padomjugrāmata - grāmatas elektroniski

Vilis Lācis.
Saturs:
Romāni
Putni bez spārniem (triloģija, 1931-1934)
Zvejnieka dēls (1933-1934)
Cilvēki maskās (1935)
Vecā jūrnieku ligzda (Zītaru dzimta, 1937-1938)
Akmeņainais ceļš (1939)
Rotaļa virs bez bezdibeņa (1939)
Pazudusī dzimtene (1941)
Vētra (1946-1948)
Uz jauno krastu (1952)
Ciems Pie Jūras (Turpinājums Romānam Zvejnieka Dēls) (1954)

Stāsti
Pūļa elks
Velais pavasaris
Vainīgie
Stasti 1930-1940
Stasti 1942-1960

Lugas
Vedekla (periodikā 1943)
Uzvara (teātrī 1945)

Bērnības un jaunības dienu dzeja
*


Lejuplādēt e-grāmatas fb2


JAUNĀS DZĪVES APLIECINĀTĀJS
Bez pārspīlējuma varam teikt, ka Vilis Lācis ir viens no visvairāk lasītiem latviešu rakstniekiem. Grūti pateikt, vai ir kāds, kas savā laikā nebūtu lasljsi tos Viļa Lāča romānus, kurus publicēja «Jaunākās Ziņās» un «Atpūtā», bet pēc Tēvijas kara «Cīņā» un «Zvaigznē». Grūti pateikt, vai bibliotēkās ir vēl kāds cits autors, kura grāmatas vairāk pieprasītas nekā Viļa Lāča grāmatas. Tāpat grūti būs atrast tādu ģimeni, kuras lielākā vai mazākā bibliotēkā neglabātos Viļa Lāča ievērojamākie darbi. Simtiem tūkstošu eksemplāros izdotas Viļa Lāča grāmatas un tomēr… grāmatu veikalos tās grūti, pat neiespējami iegādāties. Tie ir jakti, kas runā visiem saprotamu un pārliecinošu valodu, — tauta mil, ciena un lasa savu rakstnieku, un tiešām — tagad pienācis laiks izdot Viļa Lāča kopotos rakstus.
Šie «Raksti» tomēr nebūs pilnīgi. Tie vispirms neaptvers visus Viļa Lāča publicētos darbus, jo visu sacerējumu — kā literāro darbu, tā daudzo publicistisko rakstu un runu ievietošana izdevumā — pavairotu sējumu skaitu uti izdošana stipri ieilgtu. Bet tautas prasība pēc Viļa Lāča Rakstiem ir steidzoša, un tā jāapmierina. Otrkārt, šis izdevums neaptvers visus rakstus tāpēc, ka Viļa Lāča daiļrade mums visiem liek sagaidīt arvien jaunus un jaunus darbus. Bet ari tagadējā izdevumā Viļa Lāča Raksti ir nepieciešami, un tos sagaida katrs lasītājs kā vislabāko dāvanu, ko tam Valsts izdevniecība varējusi sniegt.
Daudz rakstījis ne tikai Vilis Lācis, bet ļoti daudz rakstīts ari par Viļi Lāči, un izteiktas visdažādākās domas par viņa darbiem. Par Viļa Lāča darbiem rakstījuši literatūras kritiķi un literatūras zinātnieki, par viņu rakstījuši politiķi, publicisti un vienkārši lasītāji. Par viņu rakstījuši tie, kas dzivo lidzi tām idejām, kādas savos darbos pauž Vilis Lācis, kuri auguši lidzi viņa daiļradei un kopā ar viņu, kopā ar visu mūsu tautu cīnījušies par padomju varu un tagad cinās par komunistiskās sabiedrības izveidošanu.
Tagad, kad lasītājs saņems sakopotus Viļa Lāča galvenos darbus, ir vērts, ka apstājamies pie vienas otras no tām domām, kas atšķiras no vispārējiem atzinumiem, bet kas atradušas vietu gan atsevišķos apcerējumos, gan skolu grāmatās. Lasītājs varēs padomāt, cik tās pareizas un vai der pie tām palikt vai ari tās atmetamas.
Vairākiem autoriem izstrādājies tāds kā metodoloģisks paņēmiens — tiklīdz sāk par kādu rakstnieku rakstīt, tā vispirms meklē, no kura liela rakstnieka viņš mācījies rakstīt un kura mākslas turpinātājs viņš it kā būtu. To ari dara, rakstot par Vili Lāci. Nu, vai var par Vili Lāci teikt, ka viņš būtu mācījies no kāda viena rakstnieka un turpinātu šā mākslinieka mākslu? Protams, ka ne. Katrs rakstnieks gan jaunībā, gan ari vēlākos gados lasa ļoti daudz. Viņu ietekmē viss lasītais, un viņu ietekmē ari dzīve. Visas ietekmes tiek radoši pārveidotas, un, ja rakstniekam ir ievērojams talants, tad viņš kļūst par patstāvīgu, oriģinālu rakstnieku. Vairāki autori citē un nozīmīgi uzsver no Viļa Lāča autobiogrāfijās to vielu, kur viņš raksta, ka ne vienu reizi vien izlasījis vairākus M. Gorkija darbus un ka tam ļoti paticis Mamins Sibirjaks. Bet Vilis Lācis runā ari par to, ka vairākas reizes izlasījis visu Puškinu un Ļermontovu, izlasījis ari visu Čehovu, Ķuprinu, Gogoli un galvenos Ļ. Tolstoja un Dostojevska darbus. Un ne tikai tos. Vilis Lācis izlasījis lielāko daļu franču, angļu, vācu un citu tautu klasiķu darbus. Vilim Lācim tuvi ir ziemeļtautu rakstnieki. Viņš sevišķi ciena Tomasu Hardiju un Teodoru Dreizeru. Savas attiecības pret Džeku Londonu V. Lācis izteicis ievadā tā kopoto rakstu latviskajam izdevumam. Bez tam, — un tas ir pats galvenais, — jau līdz tam, kad Vilis Lācis sāka rakstīt savus pirmos darbus, viņš grūtās gaitās bija ieguvis bagātīgu dzīves pieredzi, un šī pieredze pārpilnībā vairojas līdz pat mūsu dienām. Un, ja nu mēs, izlasījuši Viļa Lāča darbus, jautājam — kuram no augšminētajiem rakstniekiem tie visvairāk līdzinās? — tad tūlīt ari sajūtam, cik bērnišķīgi naivs ir šāds jautājums. Ne jau ar to mēs atklājam rakstnieka būtību, viņa darbu literāro vērtīgumu, ja meklējam, kuram citam rakstniekam viņš visvairāk līdzinās, un aiz diedziņa ari šo līdzību pievelkam. Parasti tāda līdzība ir uzkrītoša neapdāvinātiem epigoņiem. Liels rakstnieks ir liels tikai tad, ja viņš kļuvis savas tautas literatūrā par patstāvīgu literāru personību, ja viņš ar savu darbu literāro spēku un oriģinalitāti iegūst arī citu tautu ievērību. Tāds liels rakstnieks ir Vilis Lācis. Viņš iekarojis savu patstāvīgu un vienu no redzamākām vietām latviešu literatūrā, un viņa darbi iemantojuši ļoti plašas cienītāju masas pāri Latvijas un pāri Padomju Savienības robežām. Tāpēc reizi par visām reizēm vajadzētu atmest pseidozinātnisko māžošanos pēc audžu tēva meklēšanas un uzsvērt, ka, tāpat kā visu tautu lielie rakstnieki savā daiļradē ir patstāvīgi un oriģināli, tā arī mums Rainis ir Rainis, Andrejs Upīts ir Andrejs Upīts un Vilis Lācis ir Vilis Lācis.
Ir autori, kas, analizējot Viļa Lāča valodu un stilu, atrod, ka dažās vietās viņš noslīdot līdz publicistiskai valodai un ka viņa tēlojums vietumis pieņemot deklaratīvu raksturu. Nav nozīmes analizēt šādos gadījumos minētos konkrētos piemērus, jo tie var noderēt vienīgi skolās, kad demonstrē skolniekiem atsevišķus stila un valodas elementus. Ar tādiem piemēriem kāda rakstnieka valodu un stilu nav iespējams raksturot. Tāpēc varbūt labāk parunāt par tā saucamo publicistisko valodu literārā darbā. Savā laikā izglītotajām aprindām, kuras nebija nemaz tik plašas, kā muziķa skanēja augstmaņu patētiskās runas, mācītāju sprediķi un filozofiskam gadsimtam pakaļdarināti prātojumi. Ir neskaitāmi literāri darbi, kuros parādīti baznīcu rituāli ar visiem mācītāju sprediķiem, kuros no lappuses uz lappusi pāriet augstmaņu un karavadoņu garu garās sarunas un kuros gudri un gari filozofē par vissikākām dzives parādībām. Ari agrākajā latviešu literatūrā mēs sastopamies ar «māmuļas pīlāru» galda runām, ar mācītāju sprediķiem un pārgudru spriedelēšanu. Toreiz visus tos uzskatīja par mākslinieciski vērtīgiem darbiem. Un arī tagad mēs nebūt nedomājam, ka šie darbi zaudējuši savu māksliniecisko vērtību. Bet, ja nu rakstnieks raksta par mūsu dienām, saklausa un izteic mūsu dzīves pulsu, tad taču šim nolūkam neder ne gari prātojumi, ne mācītāju sprediķi, ne arī «māmuļas pīlāru» galda runas. Tā taču nav mūsdienu valoda, un tā nevar izteikt mūsu dzīves problēmas.
Kāda tad ir mūsdienu valoda? Tā izaugusi no mūsu tautas dzīves šā gadsimta pirmajā pusē, tā kaldinājusies strādnieku šķiras cīņās par padomju varu, tā rādījusies Tēvijas kara liesmās, tā izaugusi vienkāršo cilvēku dzīvē. Tagad kā melodija ir ieskanējušās mūsu valodā mītiņu runas un kaujas saucieni, kliedzošie avīžu virsraksti un uzsaukumu lozungi, vienkāršas sarunas pie mašīnām un veikalos, vienkāršu cilvēku tieši mīlas vārdi, bez tās liekulības, kāda šos vārdus pavadīja, kad bagātnieku bērni precējās mantas dēļ. Tagad nav mums bagātnieku, kas bezdarbībā sēž pie kamīna un gudri prāto. Tagad cilvēku runās skan darba ritms un atpūtas saldums pēc darba kaut kur upes krastā vai teātra zālē. Un, ja nu mēs tagady izejot no mūsu dzīves un no tās valodas, bez kuras mēs nevaram ne soli spert dzīvē, ņemam jebkuru no Vija Lāča romāniem, novelēm, stāstiem vai lugām, vērīgi ieklausāmies viņu valodā un stilā, tad atrodam, ka Vilis Lācis savos darbos izkopis tādu valodu, ko katrs vienkāršs lasītājs uztver kā savu valodu, izveidojis tādu stilu, kurā darba cilvēks atrod sev radniecīgas līnijas. Jau pašā Viļa Lāča valodā un stilā it kā sajūtam ietvertas tās idejas un to saturu, kuru tā aicināta izteikt. Un reizē ar to viņa darbi kļūst visplašākām tautas masām tuvi, miļi un saprotami. Taisni tāpēc ari jāsaka, ka Viļa Lāča stilā un valodā meklējams viņa talanta lielums, meklējami viņa lielo panākumu cēloņi. Ir ne viens vien darbs uzrakstīts ar tādu pašu saturu, kāds ir vienā vai otrā Viļa Lāča darbā, un pēc sava sižetiskā veidojuma tik pat saistošs vai vēl saistošāks, bet tomēr tādu popularitāti un piekrišanu nav iemantojis. Ar ko gan citu šo parādību var izskaidrot, ja ne ar Viļa Lāča stilu un valodu?
Rakstnieka stilu un valodu, rakstnieka tēlošanas paņēmienus nekad nevar vērtēt atrauti no tā satura, ko viņš izteic, un atrauti no tā laikmeta, kurā viņš dzīvo. Tāpēc ari runas par to, ka V. Lācis dažās vietās noslīdot lidz publicistiskai valodai un vietumis viņa tēlojums pieņemot deklaratīvu raksturu, neraksturo ne V. Lāča valodu, ne stilu, bet gan liecina, ka paši runātāji mūsdienu literārām parādībām pieiet nevis ar tagadnes, bet gan ar pagātnes mērauklu. Nav taču nemaz tik sen, tikai šā gadsimta sākumā, kad parādījās pirmie literārie darbi, kuros izpaudās strādnieku šķiras cīņa. Tos «Dzimtenes Vēstneša» un «Rīgas Ziņu» kritiķi tūlīt nosauca par kailu publicistiku. Un tas saprotams. Vecais jauno vienmēr uzņem naidīgi. Bet tagad, kad jaunais uzvarējis, kad Viļa Lāča valoda un stils kļuvuši tautai tuvi, tagad atkārtot Veinberģa kompānijas un «Dzimtenes Vēstneša» «gudrības» ir vienkārši arhaisms.
Vienam otram reizēm nav skaidrības arī par Viļa Lāča agrākajiem darbiem. Par tiem mēdz teikt, ka esot tādi darbi un atsevišķos darbos vietas, kur rakstnieks nokļuvis buržuāziskās ideoloģijas varā. Teikt jau var, bet patiesībā tāds teiciens neko vairāk nenozīmē kā dogmatisma un sektantisma izpausmi. Skiru cīņa ne dzīvē, ne literatūrā nav tik vienkārša kā 2x2=4. Viss atkarīgs no reizinātāju savstarpējām attiecībām, no viņu nostājas, no tā, kā galvenais reizinātājs pārējos prot izvietot un lietā likt.
Ja ņemam buržuāziskās Latvijas literatūru, tad vispirms zinām, ka pastāvēja Komunistiskās partijas nelegālie izdevumi un nelegālā komunistiskā literatūra. Tā gāja no rokas rokā, un tomēr tās izplatīšanās iespējas bija ievērojami šaurākas nekā legālās literatūras. Iznāca ari legālā kreiso arodnieku literatūra. Tās priekšgalā atradās tādi rakstnieki kā Linards Laicens un Leons Paegle. Viņiem sekoja vesela virkne jauno, kā V. Ābols, A. Balodis, I. Kaužens un citi. Viņiem, reizumis vairāk, reizumis mazāk, pievienojās A. Kurcijs un K. Dzelzs. Tā bija revolucionārā, progresīvā literatūra. Bet būtu pavisam aplami, ja mēs tagad visu pārējo buržuāziskās Latvijas literatūru apzīmētu par reakcionāru. Tāda tendence izpaudās jau toreiz. Bet tā bija aplama, sektantiska tendence. Mēs taču visi zinām, ka dzīvoja un darbojās Andrejs Upīts, kas nekad nav atstājis revolucionārā cīnītāja pozicijas un kas prata panākt, ka viņa revolucionāri virzošos darbus iespieda grāmatās un izrādīja uz pastāvošo teātru skatuvēm. J. Raiņa darbi vienmēr bijuši ar tautu. Progresīvos tautas centienus izteica tādi rakstnieki kā Pāvils Rozītis, Jānis Sudrabkalns, Aleksandrs Čaks, Jānis Grīziņš, Jānis Grots un daudzi citi. Un buržuāziskajā Latvijā izveidojās un izauga par lielu rakstnieku Vilis Lācis. Viņš savos darbos rādija tās pārgrozības, kādas tautā notika tūlīt pēc pirmā pasaules kara un Oktobra revolūcijas, viņš rādīja to dzīvi, kādu buržuāziskajā Latvijā dzīvoja vienkāršie darba cilvēki. Savus darbus viņš publicēja visizplatītākos buržuāziskās Latvijas izdevumos. Tāpēc arī tajos nevarēja būt runa par apzinīgiem strādnieku šķiras cīnītājiem — komunistiem. Viņa darbos varēja izpausties un izpaudās cilvēku spēks, kas nelocījās grūtību priekšā, kas virzīja cilvēkus cīņā. Viņa darbos varēja izpausties un izpaudās cilvēku attiecības, kas gribot negribot raksturoja arī šķiru attiecības. Viņa darbos cilvēku mīla un darbs, ciešanas un prieki aizrāva lasītājus un lika tiem domāt par sevi, savu dzīvi un nākotni. Un, lūk, šī literatūra kā buržuāzijai, tā arī mums pašiem, gandrīz tīri nemanot, darīja savu darbu.
Šis buržuāziskās Latvijas literatūras raksturojums tāpat ir shematisks, bet ar visu shematismu no šī raksturojuma varam redzēt, cik sarežģīti procesi notiek literatūrā. Nevar literatūru iztirzāt ar iemācītu dogmu palīdzību, un nevar rakstniekus grupēt pēc kaut kādām sektantisma mērauklām. Ir jāņem vērā rakstnieka veidošanās process, jāņem vērā rakstnieka loma lautas literatūrā, tautas izturēšanās pret rakstnieku un rakstnieka darbu virzošais spēks. Un, ja mēs to visu ievērojam, tad kļūst liekas sektantiskās runas par Viļa Lāča agrākiem darbiem, tad stājas spēkā strādnieku šķiras un visas tautas dotais nepārprotamais novērtējums.
Pašus ievērojamākos un nozīmīgākos darbus Vilis Lācis sarakstījis pēc Lielā Tēvijas kara, risinot tautas dzīves svarīgākās problēmas. Viena no tādām interesantām tēmām un svarīgām problēmām bija tā, ka tautas dzīve padomju apstākļos vairs nav vienkāršs iepriekšējās dzīves turpinājums, ka ir noticis vesels revolucionārs lēciens, ka radušies būtiski jauni dzīves apstākļi. Kapitālistiskās iekārtas pretrunas un nejēdzības tika pārvarētas, un tās aizgāja nebūtībā. Auga un veidojās jaunas cilvēku attiecības, radās jauns cilvēku dzīves saturs, radās jauni prieki, un parādījās ari ne mazums grūtību un šķēršļu jaunās dzīves veidošanā.
Kā risināt jaunās dzīves problēmas, reizē uzsverot viņu principiālo atšķirību no agrākās, smagās kapitālistisko laiku dzīves?
Vilis Lācis šai problēmai ir vairākkārt pieskāries. Bet pats drosmīgākais no visiem šis problēmas atrisinājumiem, kuru diez vai kāds cits rakstnieks būtu izvēlējies, ir romāna «Zvejnieka dēls» otrās daļas «Ciems pie jūras» sarakstīšana.
Jau pirms romāna otrās daļas parādīšanās varēja droši teikt, ka būs visdažādākie vērtējumi, ka būs cilvēki, kuriem liksies, ka romāns ir mākslinieciski mazāk vērtīgs, un tamlīdzīgi. Un tomēr, neraugoties uz to, ka tādi vērtējumi bija paredzami, neraugoties uz to, ka šādas domas pēc romāna izdošanas pat skolu grāmatās izteiktas, Vilis Lācis ir pareizi darījis un «Ciems pie jūras» parāda pašas raksturīgākās un svarīgākās mūsu dzīves likumsakarības. Jau pats nosaukums «Ciems pie jūras» lasītāju uzmanīgi ievada pavisam jaunā pasaulē, kur nevis viens zvejnieka dēls, bet viss ciems iet kopsoli. Un visā romāna gaitā mēs redzam, kā cīnās ar vecās iekārtas paliekām, redzam arī jaunas grūtības, bet pats galvenais, — ka tādi šķēršļi, tādas grūtības, kādas bija vecajā iekārtā, vairs nav, ka senajam zvejnieku postam pārvilkts krusts uz visiem laikiem, redzam, ka cīņa, kuru sāka jau Oskars, cīņa, kuru sāka daudzi un kura salējās vienā cīņā par padomju varu, ka šī ciņa nav bijusi veltīga. Paskatieties tagad uz visiem zvejnieku kolhoziem no Ainažiem līdz Bārtai, un jūs redzēsiet, ka lajos nav nekā no zvejnieka dēla grūtībām, jūs visos tajos sastapsiet ciemu pie jūras ar tām raksturīgām līnijām, kādas savā romānā uzsvēris Vilis Lācis.
Runāšana par to, kurš no šiem diviem romāniem mākslinieciski vērtīgāks un vairāk pārliecina, atgādina Zvejniekciema kolhoza «Zvejnieks» kolhoznieka sarunu ar kādu angļu žurnālistu. Pēdējais jautājis: «Vai tomēr agrāk nebija labāk, kad katram zvejniekam bija sava laiva, kad viens devās jūrā zvejot, kad pats lēma, kur zivis likt?» Zvejnieks viņam ironiski atbildējis: «Laikam jau bija labāk. Redziet, celiņš, pa kuru tagad ejam bija gluds, kājām nomīdīts, bet tagad zvejnieki sapirkuši automašīnas un sajaukuši visu celiņu.» Un romāna «Ciems pie jūras» mākslinieciskā vērtība ir taisni tā, ka dzīvos, literāros tēlos autors parāda, kā no šaurā kājceliņa pa kāpām zvejnieki izgājuši uz šosejas un iekāpuši automašīnās. To neredzot un nesaprotot, nevar novērtēt «Ciems pie jūras» māksliniecisko vērtību.
Kad runājam par «Ciemu pie jūras» un, jo sevišķi, kad runājam par romāniem «Vētra» un «Uz jauno krastu», tad nāk prātā vārdi, kurus PSKP XXI kongresā teica rakstnieks A. Tvardovskis, un proti, ka literatūra aicināta ar mākslinieciskas izteiksmes līdzekļiem apliecināt un nostiprināt cilvēku apziņā visu to jauno, kas ienāk mūsu dzivē. Viņš sevišķi uzsvēra, ka katra īstenība prasa tādu apliecinājumu un nostiprinājumu, un, kamēr tā nav attēlota mākslas tēlos, tā it kā vēl nav nobriedusi un nevar visā pilnībā iedarboties uz cilvēku apziņu. Kā piemēru viņš pieveda krievu ieroču uzvaru 1812. gadā un teica, ka ši uzvara nebūtu nozīmējusi tik daudz krievu nacionālās un patriotiskās pašapziņas celšanā, ja par šo notikumu ļaudis zinātu tikai pēc vēstures grāmatām un zinātniskiem darbiem un nebūtu uzrakstīts ģeniālais Ļ. Tolstoja darbs «Karš un miers».
Kā otru piemēru A. Tvardovskis pieveda M. Šolohovu. Notika lauku kolektivizācija, kas pēc savas nozīmības līdzinājās Oktobra revolūcijai. Bet vienigi ekonomiski un sociālpolitiski apliecinājumi nevarēja mūsu apziņai sniegt to, ko deva mākslinieks ar saviem tēliem, parādīdams īstenību, kura tagad ir vairāk kā jebkad mūsu, parādīdams varoņus un tēlus, kurus no tā laika it kā personīgi pazīstam.
Latviešu tautā brieda lieli vēsturiski notikumi, kuri 1940. gadā izauga par vētru, kas noslaucīja bijušo, kura turpinājās Tēvijas kara gados cīņā pret hitleriešiem un pēckara gados dzīves sociālistiskajā pārveidošanā. Un, ja nu mēs tagad padomājam par to, cik labi tauta orientējās mūsu vēstures visrevolucionārākajā posmā, ja šā posma cīnītāji tautas apziņā iegājuši kā tuvi un dārgi cilvēki, ja šis posms tautas domās un prātā brāzmo kā pavasara pali, kā pavasara salnas un ziedi, kā pirmo pērkonu grāvieni un aizraujošas putnu melodijas, kā uzplēsts tīrums un pēc tam zaļojoša druva, tad tas ir pateicoties Viļa Lāča romānam «Vētra», kuru vārdu pa vārdam izlasīja katrs «Cīņas» lasītājs, kuru lasīja, lasa un pārlasa pēc tam iznākušajās grāmatās.
Viļa Lāča romāna «Vētra» nozīmi notikušo revolucionāro pārgrozību apliecināšanā un nostiprināšanā latviešu tautas apziņā ir grūti pārvērtēt. Vēl vairāk. Romāns tulkots daudzās valodās, to lasa visdažādākās tautas visā pasaulē. No ši romāna citas tautas vislabāk iepazīstas ar latviešu tautu, un ari citu tautu apziņā romāns apliecina un nostiprina latviešu tautas revolucionāros iekarojumus. Lūk, kāpēc ārzemēs tie, kurus latviešu lauta izmetusi no sava vidus, pieminot Viļa Lāča vārdu, kļūst zilimelni aiz dusmām. Lūk, kāpēc pigmejiski nožēlojami izskatās tie, kas ar lupu rokā meklē un meklē kādus sīkus «trūkumus» romānā, kuru tauta nedalīti uzņēmusi kā savas dzīves, ciņu un darba apliecinājumu, kurš iegājis latviešu tautā kā viņas nacionālās, patriotiskās un sociālistiskās celtniecības apziņas neatņemams pamatelements.
Romāns «Uz jauno krastu» literāros tēlos apliecina un nostiprina latviešu lautas grūtās cīņas kopš 1919. gada līdz mūsu dienām. Mūsu acu priekšā parādās izkurtējusī buržuāzijas dzīve un posts, un nabadzība strādnieku dzīvokļos, kalpu galā un nabadzīgo zemnieku sētās. Mūsu acu priekšā izaug visasākās šķiru cīņas ainas un brīvības cīņas pret hitleriskajiem iebrucējiem un savas tautas nodevējiem. Mēs redzam, kā cīņu ugunīs sairst vecās ģimenes, saceļas dēls pret tēvu un tēvs pret dēlu, kā izveidojas jaunas dzīvotspējīgas ģimenes. Mēs redzam šajā romānā, kā cilvēki ziedo savas dzīvības par tautas brīvību, par sociālistisko tēvzemi, kā svārstīgie salūst cīņās, un redzam ari, ka pat bijušie aizsargi pāraug dedzīgos cīnītājos par padomju varu.
Nav ne mazāko šaubu, ka romāns «Uz jauno krastu» visdziļāk izteicis tautas sirdspukstus, ir kļuvis par latviešu tautas visdārgāko un visintīmāko pārdzīvojumu izteicēju un taisni tāpēc tauta to ir visvairāk iemīļojusi. Bet tanī pašā laikā ar šo romānu tautas apziņā tādi tautas ienaidnieki kā Tauriņš saņēmuši savu galīgo un iznicinošo triecienu. No šī trieciena tautas apziņā tiem vairs nepiecelties.
Ar šo romānu smagu triecienu dabūja arī dogmatiķi un sektanti, kas savā aprobežotībā nepielaida, ka pat bijušais aizsargs varētu pāraugt apzinīgā sociālisma cēlājā, tika sakauti tie, kuri ar savu sektantisko nostāju patiesībā noliedza vienotas tautas izveidošanās iespēju, kas Komunistiskās partijas vadībā cīnās par tautas jauno, komunistisko nākotni.
Ja vienā milzīgā sapulcē varētu sasaukt kopā visu latviešu tautu un jautātu, kurš no jums nav lasījis «Uz jauno krastu», tad diez vai kāda roka paceltos. Tik iemīļots ir šis romāns. Tas parādīts kinofilmā, uz skatuves, un pēc tā motīviem komponists M. Zariņš devis operu «Uz jauno krastu». Romāns tā ietekmējis komponistu, ka operas beigu koris skan kā mūsu tautas himna, un koncertos šo kori ari tauta uzņem kā savu himnu. Bet pats nosaukums «Uz jauno krastu» kļuvis par latviešu tautas dzīves satura izteicēju.
Tāds jaunās, augošās sociālistiskās dzīves apliecinātājs un nostiprinātājs ir latviešu tautas rakstnieks Vilis Lācis, kas tagad ieņēmis pelnītu vietu starp pasaules rakstniekiem.
K. Ozoliņš